Novērots un iemūžināts pamatīgs virpuļviesulis. Šie kadri gan uzdzen šermuļus un lieka aizdomāties kā pareizi tādā situācijā rīkoties.
Virpuļviesuļi, zināmi arī kā tornado, rodas, kad satiekas siltas, mitras gaisa masas ar aukstām, sausām gaisa masām. Šis process parasti notiek pavasarī un vasarā, kad atmosfēras apstākļi ir piemēroti spēcīgu pērkona negaisu veidošanai. Tornado parasti sākas ar tā saucamo “superšūnu” pērkona negaisu, kas ir ļoti intensīvs un ilgstošs negaisa veids ar spēcīgu rotāciju.
Kad siltā un mitrā gaisa masa no Meksikas līča satiekas ar auksto un sauso gaisu no Kanādas, šīs gaisa masas sāk mijiedarboties. Augstuma virzienā vējš var mainīt ātrumu un virzienu, radot “vēja griešanos”, kas izraisa gaisa masu rotāciju horizontālā plaknē. Ja šī rotācija tiek pacelta vertikāli ar augšupejošām gaisa straumēm, veidojas mesociklons, kas ir rotējošs vētras mākonis.
Mesociklonam turpinot attīstīties, spēcīgas augšupejošās un lejupvērstās gaisa straumes izraisa rotācijas sašaurināšanos un paātrināšanos, līdz tā sasniedz zemes virsmu, veidojot redzamu piltuves mākoņa struktūru. Kad šis piltuves mākonis nonāk saskarē ar zemi, tas kļūst par tornado.
Virpuļviesuļi var izraisīt milzīgu postu, jo tie spēj izraisīt vēja ātrumu līdz pat 480 kilometriem stundā. Tornado bieži vien pavada stiprs lietus, krusa un zibens, radot papildu bīstamību.
Virpuļviesuļu veidošanās un izplatīšanās ir sarežģīts process, ko ietekmē daudzi faktori, piemēram, vietējie topogrāfiskie apstākļi, gaisa masu sastāvs un atmosfēras spiediena variācijas. Zinātnieki pastāvīgi pēta tornado, lai labāk izprastu to rašanās mehānismus un izstrādātu efektīvākas agrīnas brīdināšanas sistēmas.
Novērots un iemūžināts pamatīgs virpuļviesulis. Šie kadri gan uzdzen šermuļus un liek padomāt – skatāmies lasot tālāk!
